Vēlās daudzgadīgās ziedētājas
Savulaik Ojārs Vācietis uzrakstīja: “Gads
ir balts no abiem galiem un pa vidu zaļš.” Tie, kam ir dārzs, zina, gads sākas
ar sniegpulksteņu balto un noslēdzas ar miķelīšu violeto, bet pa vidu ir ne
tikai zaļs, pa vidu ir neiedomājama krāsu un toņu bagātība, un arī rudenī dārzs
spēj priecēt, ar dzirkstošiem krāsu akcentiem. Ja dārzā atvēl vietu vēlu
ziedošajām ziemcietēm, iespējams panākt krāsu bagātību līdz pat pirmajam salam.
Zeltslotiņu un rudbekiju dzeltenais, dāliju un asteru ziedu krāsu variācijas,
viršu un muķelīšu sārti violetais rudenī dārzu padara neatkārtojami krāšņu.
Vasaras beigās ziedošās ziemcietes. Pirmie, kas dārzā vēsta par rudens tuvošanos ir skarainie flokši (Phlox paniculata) – ziemciete, kas reiz bija sastopama vai katrā lauku sētā, un kuras nosaukums “flokši” dažam labam kalpo par sinonīmu vārdam “puķes”. Skaraino flokšu šķirņu un krāsu bagātība ar katru gadu pieaug, tāpēc šai pasakaini smaržojošajai vecmāmiņu puķei noteikti vajadzētu atrast vietu dārzā starp citām ziemcietēm vai graudzālēm. Veiksmīgi sakombinējot vairākas šķirnes var panākt, ka flokši zied nepārtraukti no jūlija beigām līdz septembrim.
Lielākā daļa vēlo ziedētāju ir samērā garas vai pat ļoti slaidas. Taču līdz ar flokšiem ziedēšanu sāk lielziedu platpulkstenīte (Platycodon grandiflorus), kurai ir visai neliels augums, bet kura ziedēšanas laikā ir tikpat izskatīga. Īpaši efektīgi ir platpukstenītes ziedu pumpuri. Pakāpeniski piebriestot tie atgādina mazus baloniņus, kas, ziedam uzplaukstot, pārsprāgst. Platpukstenītes ziedu krāsa variē no baltas līdz rozā, no viegli violetas līdz koši zilai, un tās iederēsies gan akmeņdārzā gan ziemciešu dobēs.
Vasaras beigās sāk ziedēt un līdz pat septembrim zied vēl viena no vēlīnajām ziedētājam – plakanā zilpodze (Eryngium planum). Zilpodze no lapu rozetes veido stingrus sudrabaini zilpelēkus dzinumus, uz kuriem izvietotas dadžiem līdzīgas, jūras zilas, olveidīgas ziedkopas. Karstuma un sausuma izturīga, ar savu neparasto krāsojumu un izskatu zilpodze būs lielisks papildinājums dārzam, un labi kontrastēs ar maigajām un liellapainajām ziemcietēm.
Krastkaņepes (Eupatorium) ir vasaras nogalē ziedošs patīkami smaržojošs nektāraugs, kas veido garus dzinumus ar sārti rozā ziedkopām galos. Lielā krastkaņepe (Euhatorium cannabium) var sasniegt pat divu metru augstumu, daudz no tās neatpaliek arī plankumainā krastkaņepe (Euhatorium maculatum). Garā auguma, dziļās un plašās sakņu sistēmas dēļ tā būtu stādāma nomaļāk no pārējām ziemcietēm, taču dēļ tās apbrīnojamās spējas – sapulcināt visas apkārtnes tauriņus vienuviet, būtu vērts atrast tai vietu dārzā. It īpaši, ja izvēlas jaunākas šķirnes ar zemāku augumu, košāku ziedu krāsu un krāsainiem dzinumiem.
Latvijā mazāk zināmas, bet pēdējā laikā arvien lielāku popularitāti ir ieguvušas Japānas anemones. Šīs puķes izcelsme meklējama Ķīnā, no kurienes Hubejas anemone (Anemone hypehensis), pirms gadu tūkstošiem nonākusi Japānā, iegūst Japānas anemones nosaukumu – Anemone hypehensis var. japonica. Selekcionāri izmantojot dažādus kultivārus ir radījuši vairākas hibrīdas šķirnes, kas bieži vien arī tiek dēvētas par Japānas anemonēm. Katrā ziņā, lai kādu nosaukumu audzētāji savam stādam ir izvēlējušies, šīs rudenī ziedošās anemones ir vērts stādīt dārzā. Virs to cerveidīgā lapojuma, kas ir pietiekami izskatīgs visu vasaru, augusta beigās izveidojas slaidi ziedkāti, kuros izkārtoti balti un rozā, Daugavas vizbulim līdzīgi ziedi. Japānas anemones zied no augusta vidus līdz septembra sākumam, virs lapu rozetes veidojot ažūru ziedu mākonīti, un labi izskatās gan bariņā vienas pašas, gan kopā ar citām ziemcietēm.
Rudenī ziedošās ziemcietes. Drūmās rudens dienās sauli dārzā ienes rudens margrietiņas – spriganās
rudbekijas un kautrīgās helēnijas. No rudbekijām vislielāko popularitāti ir
iemantojusi Salivena rudbekijas (Rudbeckia
fulgida var. Sullivantii) šķirne ‘Goldsturm’, taču arī citas rudbekiju
sugas un šķirnes labi piestāv rudens dārzam. Viegli audzējamas ir mirdzošās
rudbekijas (Rudbeckia fulgida), kas
iederēsies visāda veida apstādījumos, īpaši publiskajos. Fona stādījumiem
noderēs gara auguma rudbekijas – spožās rudbekijas (Rudbeckia nitida) un sķeltlapu rubekijas (Rudbeckia laciniata). Var gadīties, ka, vienreiz dārzā iestādīta,
jūs atkārtoti iepriecinās viengadīgā pūkainā rudbekija (Rudbeckia hirta), kas dažkārt turpina ziedēt arī nākamajā un
aiznākamajā gadā.
It kā neuzkrītošas un tai pat laikā labi pamanāmas ir rudens helēnijas (Helenium autumnale). Tās, stādītas grupās, iederēsies ziemciešu dobēs, un to vienkāršie dzeltenie un sarkanbrūnie ziediņi iepriecinās gan patstāvīgos dārza iemītniekus – bites un tauriņus, gan ikvienu, kas dosies tām garām. Vairums helēniju šķirņu zied augustā, septembrī. Taču to ziedēšanas laiku sekmīgi var pagarināt pat par mēnesi, regulāri izlaužot (izgriežot) centrālos izziedējušos ziedus. Helēnijas tad veido arvien jaunus sāndzinumus, kas turpina ziedēt vēl un vēl.
Ne pārāk populāras, bet pietiekami izteiksmīgas ir sudrabsveces (Cimifuga). Arī šīs ir vienas no augstajām, vēlu ziedošajām ziemcietēm, kas labi iederas ziemciešu dobēs un jauktajos stādījumos. To slaidās baltās ziedkopas patiesi atgādina sveces, kas tumšajos rudens vakaros izceļas starp citiem augiem. No sudrabsvecēm dārzos tiek stādītas vairākas sugas: Daurijas sudrabsvece (Cimifuga dahurica), ķekarainā sudrabsvece (Cimifuga racemosa), zarainā sudrabsvece (Cimifuga ramosa), aveņlapu sudrabsvece (Cimifuga rubifolia) un vienkāršā sudrabsvece (Cimifuga simplicifolia). Tām ir radītas arī šķirnes ar tumšu – brūnu, purpurkrāsas lapojumu.
Izskatīgais laimiņš (Sedum spectabile) un parastā čīkstene (Sedum thelepium) ir vienas ģints divi augi ar atšķirīgiem
nosaukumiem latviešu valodā, kaut arī nezinātājam paši augi izskatīsies ļoti
līdzīgi. Abi šie augumā lielākie laimiņu ģints pārstāvji zied rudens pusē.
Vispirms augustā ziedēšanu sāk izskatīgais laimiņš, un tad to septembrī pārtver
čīkstenes, kas labvēlīgos laika apstākļos turpina ziedēt līdz pat oktobra
beigām. Čikstenes un laimiņa ziedkopas saglabā dekorativitāti arī ziemā, tāpēc
tās ir iecienīts elements dārza dekorativitātes izcelšanai ziemas periodā. Gan
vienam, gan otram augam ir izveidotas
šķirnes ar dažādu ziedu un lapu krāsu.
Un, protams, reti kurš dārzs rudenī iztiks bez asterēm. Un šeit ir domātas ne tikai tās asteres, ko zinātniski pareizi sauc par Ķīnas asterēm (Callistephus chinensis), un kas dārzā aug tikai vienu gadu, bet arī ziemasteres, kas tautā tiek devētas par “miķelīšiem”. Pirmās dārzā parasti sāk ziedēt Jaunbeļgijas ziemasateres (Aster novi-belgii), un tad tām seko Jaunanglijas ziemasteres (Aster novae-angliae). Gan vienas, gan otras ir visai zināmas un atrodamas vai katrā dārzā. Taču no pazīstamākajām izskata ziņā neatpaliek arī virsāju ziemastere (Aster amellus), kas būs augumā zemāka, un spilvenveida ziemastere (Aster dumosus), kas būs daudz kuplāka. Rudenī zied arī sirdslapu (A. cardifolius), liellapu (A. macrophyllus) un laimiņlapu (A. sedifolius) ziemasteres, kuras iecienījuši tie dārzu veidotāji, kas dārzam vēlas piešķirt dabiskāku, savaļai raksturīgāku izskatu.
Ja izvēlēsieties un iestādīsiet dārzā kaut vai dažas no
iepriekšminētajām ziemcietēm, ar to vien jau jums izdosiet paildzināt
ziedēšanas sezonu dārzā. Ja līdztekus ziemcietēm atradīsiet vietu arī rudenī ziedošajām
gumpuķēm un sīpolpuķēm – dālijām, gadiolām, montbrēcijām un rudenī ziedošajām
viengadīgajām puķēm – gazānijām, saulespuķēm, puķu tabakai, ja starp puķēm
iestādīsiet graudzāles ar krāsainu lapojumu rudenī, piemēram, mūžzaļo pļavauzīti (Helictotrichon
sempervirens), asziedu ciesu (Calamagrostis x acutiflora), Sibīrijas
spodiopogoni (Spodiopogon sibericus) vai Niedru molīniju (Molinia
carulea subsp. arundinacea), jūsu dārza krāsu palete rudenim tuvojoties
tikai bagātināsies.
Augu dažādība un pareiza kopšana – tas ir pamatas tam, lai jūsu dārzs rudenī būtu tikpat dekoratīvs un izskatīgs kā vasarā. Un ļoti iespējams, ka tas rudenī būs pat daudz interesantāks, nekā spējāt to iedomāties, plānojot un visu vasaru par to rūpējoties, jo dabai vienmēr ir noslēpts kāds negaidīts pārsteigums, ko tā mums atnes ar katru jaunu rītu. Lai izdodas to ieraudzīt!
Raksts publicēts portālā delfi.lv 2014. gada 27. augustā.