Dārzkopja februāris

Ilustrācija no Karela Čapeka grāmatas "Dārzkopja gads"

Februārī dārzkopis turpina janvārī pasāktos darbus, tas ir, galvenokārt rūpējas par laiku. Jūs jau zināt, ka februāris ir bīstams mēnesis, kas apdraud dārzkopi ar pliksalu, sauli, mitrumu, sausumu un vējiem. Šis visīsākais mēnesis – šis pusperētais, papildināmais un vispār nesolīdais mēnesis – atšķiras no pārējiem ar saviem ļaunprātīgajiem niķiem, tāpēc turiet acis vaļā! 

...  Nākamais sezonas darbs februārī ir pirmo pavasara pazīmju uzmanīšana. Tās ir šādas:

1. Krokusi, kas izslejas zālē kā druknas piebriedušas čiekuriņu smailes; kādā jaukā dienā šis čiekuriņš pārsprāgst un pārvēršas par skaistu zaļu lapu pušķīti. (...)

2. Dārzkopības cenrāži, ko atnes pastnieks. Kaut gan ikviens dārzkopis tos zina no galvas(...), viņš tomēr vērīgi pārlasīs visu no Acaena līdz Wahlenbergia vai Yucca, izcīnīdams klusībā grūtu cīņu ar tieksmi vēl kaut ko pasūtīt.

3. Nākamais pavasara vēstnesis ir sniegpulkstenītes(...) Dažreiz tās uzzied jau februāra sākumā, un es jums galvoju, ka nekādas uzvaras palmas, nekādi atzīšanas  koki vai slavas lauri nav  skaistāki par šo balto, glezno kausiņu, kas balganā kātiņā līgojas slapjdraņķīgajā februāra vējā.

4. Nemaldīga pavasara pazīme ir arī kaimiņi. Līdzko tie saskrien savos dārziņos ar lāpstām un kapļiem, šķērēm un lūkiem, ar kaļķi koku stumbriem un visādiem pulveriem augsnei, tā pieredzējis dārzkopis tūliņ saprot, ka pavasaris tuvojas.