Ja ieraugi ziedam viršus, zini tūlīt būs klāt rudens – tā teica vecmāmiņa un dzidri noskandināja: “Pēdējie tie goda vārti, vasara, kur cauri iet.” Un ne velti – virši ir vieni no pēdējiem ziedošajiem augiem, kas dažreiz pat līdz pirmajam sniegam priecē ar sīkajiem ziediņiem. 

Tāpat kā visa Eiropā, arī Latvijā parastais virsis (Calluna vulgaris) ir bieži sastopams:  visvairāk – sausos priežu mežos, bet arī izcirtumos, kāpās un purvos. Jau izsenis virši pazīstami kā izcils rudens nektāraugs, un viršu medus ir slavens ar savām ārstnieciskajām īpašībām un atzīts gardēžu vidū. Arī pats augs latviešiem ir bijis gana noderīgs gan ārstēšanai, gan dzijas krāsošanai, lai iegūtu zaļgani dzeltenīgus toņus. Tiesa gan tos puķu dārzā nestādīja. 

---

Savukārt skoti, kuriem plaši viršu klajumi Skotijas kalnainajos apvidos ir visai ierasta parādība, viršus ne tikai izmantoja it visam – jumtu segumam, žogiem un ceļa stiprinājumiem, kurināšanai un produktu žāvēšanai, gultas matračiem, slotām, groziem, otām, kājslauķiem, podu un skursteņu tīrāmajiem vīkšķiem, un, protams, arī viskija un alus darīšanai. Skoti tos bieži pieminēja arī savās dziesmās, teiksmās un leģendās. No Skotijas salas Skye cēlies arī dzēriens – liķieris “Drambuie”, kurš gatavots no viskija, viršu medus un dažādām zālītēm.

Un lai arī simtiem gadu virši plaši tika izmantoti saimniecībā un ārstniecībā, līdz pat 19. gadsimtam tie saistījās ar laukiem un auga vien savvaļā. Bet tad, tāpat kā alpu augi, tie nāca modē un parādījās arī dārzos. Līdzīgi kā alpu augiem tika veidoti alpināriji, viršiem veidoja viršu dārzus. Viens no vecākajiem viršu dārziem, kas saglabājies līdz mūsdienām, viršu dārzs Nymans dārzos, Anglijā, Rietumu Saseksā ir veidots 1902. gadā. Jāteic, ka tieši pateicoties angļu dārznieku aizrautībai, kuri jau no pagājušā gadsimta 20 – gadiem izplatīja un popularizēja viršus visā pasaulē un gadsimta gaitā selekcionēja vairāk nekā 100 viršu škirņu, šodien mēs varam izvēlēties viršus ar dažādu lapojumu un ziedu krāsu, augumu un ziedēšanas laiku. Un, lai gan pasaulē šobrīd ir zināmas jau vairāk kā tūkstots viršu šķirņu, angļu selekcinētās joprojām ir vienas no populārākajām pasaulē. 

Virši  ir mūžzaļi Ēriku dzimtas (Ericaceae) 30 -70 cm augsti puskrūmi, kas atkarībā no šķirnes zied no jūlija līdz pat oktobrim. Tā kā dabiskos apstākļos virši aug galvenokārt priežu mežos, to audzēšanai būs nepieciešama skāba (pH 4,5 – 5), smilšaina, gaisa caurlaidīga augsne. Viršiem ir smalkas un sīkas saknes, kas smagā mālainā augsnē nespēs tikt pie barības vielām, tāpēc augsnei ir jābūt labi drenētai, tā ir jāielabo ar skābu kūdru, lai nodrošinātu vajadzīgo augsnes reakciju, un ar mulču vai smiltīm, lai neuzkrātos lieks mitrums. Augsni viršiem gatavo līdzīgi kā rododendriem – ⅓ kūdras, ⅓ mulčas vai smilts un ⅓ dārza augsnes vai komposta. Ja nelieto kompostu, augsni var bagātināt ar viršem vai rododendriem paredzētu mēslojumu. 

Viršu stādīšanai ir  jāizvēlas vietas, kas ir tuvas dabiskajiem apstākļiem. Nederēs vietas,  kas ir pārlieku mitras. Lieks mitrums vispār  viršiem ir bīstams, jo smalkā viršu sakņu sistēma mitrumā var ciest no skābekļa trūkuma, sākt pūt un augs var aiziet bojā. Tas jāņem vērā arī augu laistot – jālaista reti, pamatīgi, nekādas rasināšanas. Tā var izprovocēt slimības.

Viršus stāda gan pavasarī, gan rudenī tādā pat dziļumā, kā tie auguši, apmēram 30 – 40 cm vienu no otra. Pirms stādīšanas viršu sakņu kamolu kārtīgi padzirdina, uz laiku iemērcot podiņu ūdenī. Iestādītos augus vēlams mulčēt, mulča pasargās augus mitruma un, sadaloties, veidos augiem vajadzīgo skābo vidi.

Ja pareizi sagatavota augsne un izvēlēta īstā vieta, viršu kopšana nav pārāk sarežģīta. Viršiem regulāri visu sezonu jānodrošina mitrums – tos laista reti un kārtīgi, neļaujot mitrumam uzkrāties. Mēslo augus ar viršu vai rodendru mēslojumu. Nepārspīlējot, labāk – mazākās devās vairākas reizes, apmēram 20 g uz m2 . Var arī pavasarī iestrādāt augsnē ilgas iedarbības (3 mēnešu) mēslojumu. Tad tikai rūpējas par vienmērīgu laistīsanu. Vasaras otrajā pusē viršus mēslot nevajadzētu, jo, pārbaroti ar slāpekli, tie nepaspēs līdz ziemai nobriest un salā var aiziet bojā.

Ziemā, pēc augsnes sasalšanas, viršus skrajā kārtā piesedz ar egļu skujām. Tas pasargās augus no kailsala un arī no apdegšanas saulē, ziemai virzoties uz pavasara pusi. Lai veidotos skaists krūms, augus aprīļa beigās vai maija sākumā apgriež. Viršus nedrīkst apgriezt par agru un par daudz. Jānoķer brīdis, kad tie gatavojas mosties un tad apgriež tikai noziedējušās ziedkopas - ½ vai ⅔ no tām. Ja apgriezīs par daudz, virši aizies bojā, jo uz koksnainajiem dzinumiem tie pumpurus neveido. Ja neapgriezīs vai apriezīs par maz, ziedēšana izpaliks vai augs ziedēs maz.

Latvijā viršu dārzi nav īpaši iecienīti un ne visur tādus var izveidot, bet ja tādus veido, augus stāda lielākās grupās, veidojot ziedu un lapu krāsu kombinācijas. Viršu dārzā tos var kombinēt ar ērikām (Erica), kas zied pavasarī.  

Kombinētos stādījumos virši labi sadzīvos ar mūžzaļajiem rododendriem, dažādām skujukoku formām, zemām lapu krūmu formām, piemēram, bārbelēm, Dammera vai horizontālajām klintenēm, kā arī ar citiem mūžzaļajiem vai ziemzaļajiem augiem vai augiem ar krāsainu lapojumu.

Pilsētvidē rudens pusē iecienīts elements ir viršu kompozīcijas dažādos dekoratīvos traukos. Tajos gan pārsvarā izmanto no ārzemēm ievestos viršus, kas plašā klāstā pieejami lielveikalos. Šādi augi parasti ir dekoratīvs akcents īsam laikam, jo ziemu nepārcieš. 

Latvijas stādu audzētāji piedāvā visai plašu viršu šķirņu klāstu, kas stādāmas gan viršu dārzos, gan apstādījumos.