Košas, izteiksmīgas krāsas un ziedu bagātība – tas ir pirmais, kas nāk prātā, iedomājoties vasaras puķes. Tās savu ziedēšanu sāk, kad beidzies pavasara ziemciešu un sīpolpuķu ziedēšanas trakums, bet līdz vasaras vidū ziedošajām lilijām un rozēm vēl krietns laika sprīdis gaidāms. Tieši tāpēc  vasaras puķes ar košām, izteiksmīgām krāsām atsvaidzina jebkuru dārzu.

---

Tā vai citādi, bet par vasaras puķēm var dēvēt ikvienu vasarā ziedošo puķi.  Kādreiz tā sauca viengadīgās puķes, kuru mūžs sākās  ar uzdīgšanu pavasarī un beidzās ar sēklu nobriedināšanu rudenī. Tagad visbiežāk par vasaras puķēm sauc visas puķes, kas dārzā, apstādījumos vai dekoratīvos traukos, parādās, beidzoties pavasara salnām, un līdz ar  rudens atnākšanu pazūd. 

Lai arī lielākā daļa šo puķu tiek audzētas tikai vienu vasaru un pēc bagātīgās ziedēšanas tās savu dzīvi beidz kompostā vai atkritumu kaudzē, daļa no tām ir daudzgadīgas, un savā dabiskajā izcelsmes areālā, zied un aug vairākus gadus. Tādas, piemēram, ir pelargonijas, kas nāk no Āfrikas, begonijas, kas savvaļā aug Dienvidamerikā.  Dažas no pie mums audzētajām vasaras puķēm, savvaļā nemaz nav puķes, bet ir krūmi un puskrūmi, piemēram, fuksija, spraišļu lantāna vai kokveida heliotrops. Savukārt daļa vasaras puķu patiešām ir viengadīgas,  kas viena gada laikā sadīgst, izaug, uzzied un nobriedina sēklas. 

Viengadīgajām puķēm, kuru izcelsme meklējama mērenā klimata joslā, piemēram, magonēm, rudzupuķēm, saulgriezēm, klinģerītēm, ir samērā īss,  Latvijas vasarai atbilstošs veģetācijas periods. Dažas no tām pat pamanās vienas vasaras laikā uzziedēt divas reizes. Savukārt  tām viengadīgajām puķēm, kas nākušas no siltākiem reģioniem, kā piemēram, petūnijām, lauvmutītēm, asterēm no sēklas nonākšanas zemē līdz ziedēšanai ir nepieciešams krietni vien ilgāks laiks nekā Latvijas vasaras spēj piedāvāt. 

Lai panāktu, ka vasaras puķes uzzied pēc iespējas agrāk, lielākajai daļai no tām jau ziemas sākumā – janvārī, februārī apkurināmās siltumnīcās vai siltās telpās sāk audzēt dēstus. Dēstus audzē no sēklām, spraudeņiem vai no importētajiem jaunstādiem (pēdējos gados tas ir īpaši populāri). 

Laukā jeb ārā apstākļos vasaras puķes stādāmas un audzējamas no vēla pavasara līdz agram rudenim. Iemesls tam pavisam vienkāršs – lielākajai daļai vasaras puķu augšanai un ziedēšanai ir nepieciešams siltums – gaisa temperatūra, kas vairumā gadījumu nedrīkst būt zemāka par + 10° C °, bet atsevišķām puķēm pat ne zemāka kā + 15° C. Šāda vidējā gaisa temperatūra Latvijā ir tikai no maija beigām līdz septembra sākumam. Atsevišķas vasaras puķes izturēs arī temperatūru, kas noslīd līdz +5 ° C un pat līdz nullei, taču tas būs ekstrēms pārbaudījums, no kura puķes var tā īsti arī neatgūties. 

Viengadīgās puķes ar īsu veģetācijas periodu vairāk būs piemērotas lauku mājas dārziem, romantiskiem dārza stūrīšiem. Tām neaudzē dēstus, bet sēj uzreiz paliekošā vietā.  Vislabāko efektu dod vairāku puķu maisījums. Veikalos var iegādāties jau gatavus sēklu maisījumus visdažādākajās krāsu gammās, saulainām vai ēnainām vietām, sausām vai mitrām vietām, u.tml, bet var puķu maisījumu veidot arī pats.  Bišu un tauriņu mīlētāji var sēt bišu facēlijas, gurķu mētras, rudzupuķes, kosmejas, klinģerītes; smaržu baudītāji – rezēdas, matiolas, puķu tabaku, puķu zirņus, alisītes jeb lobulārijas, bet tie, kam patīk košas krāsas – magones, kliņģerītes, kreses, Kalifornijas magones – ešolcijas, rudzupuķes, krāsu safloru, kosmejas. 

Vasaras puķu stādus var stādīt jebkurā jau esošā ziemciešu vai kokaugu dobēs, tādējādi padarot tās atraktīvākas, krāšņākas. Bet var veidot arī atsevišķas vasaras puķu dobes. Stādot puķes jau esošajās dobēs, jāņem vērā to piemērotība augšanas apstākļiem. Nevajadzētu ēnainā vietā stādīt saulmīles vai mitrumu mīlošas puķes sausās vietās. 

Paklājdobēm galvenokārt izmanto zema un stabilas auguma vasaras puķes – samtenes, ilgziedu begonijas, ageratus, verbēnas, salvijas. Taču arī garāka auguma puķes iederēsies tepiķdobē, īpaši tad, ja ornaments tiks veidots ņemot vērā gan horizontālo, gan vertikālo dimensiju.

Vasaras puķu kompozīcijām dekoratīvajos traukos un kastēs izmanto koši ziedošās viengadīgās un daudzgadīgās vasaras puķes – petūnijas, begonijas, fuksijas, diascijas, lobēlijas, pelargonijas, verbēnas, bakopas, sanvitālijas, scēvolas un daudzas citas. Vasaras puķu stādu izvēle ir tik bagātīga un plaša, ka nav iespējams uzskaitīt visas, un stadaudzētavās vai puķu veikalos katrs var atrast sev ko piemērotu. 

Krāšņi ziedošos vasaras  puķu stādījumus dobēs un puķu traukos papildina ar puķēm, kuru galvenais lepnums ir nevis ziedi, bet krāsainas lapas. Vispazīstamākā no tām ir Blūma skaistnātrīte, kas jau labu laiku no iekštelpu palodzēm ir pārceļojusi uz puķu kastēm. Vasaras puķu kompozīcijas dobēs nav iedomājamas bez pelnpelēkas krustaines, bet nokareno vasaras puķu podi bez efeju sētložņām un plektrantiem. Pie lapainajām vasaras puķēm pieskaita arī zeltnātrītres, slotiņu kohiju, vienpusējo stenotafru, vilnaino gnafāliju, Itālijas salmeni, sudrabaino dihondru, ciprešu santolīnu un pēdējos gados popularitāti ieguvušās dekoratīvās dzeltenās un sarkanlapainās saldo kartupeļu (batātu ipomejas) šķirnes.

Bez krāšņi ziedošajām un krāsainājām raiblapainajām puķu šķirnēm, vasaras puķu kompozīcijās labi iekļaujas arī viengadīgās un daudzgadīgās graudzāles – krēpju mieži, trīsenes, airenes, auzenes, zemzālītes, bet par pēdējo gadu modes kliedzienu ir kļuvušas vasaras puķu kompozīcijas ar garšaugiem un dārzeņiem.

Vasaras puķes necieš ne pārlaistīšanu nedz iekaltēšanu. Tām ir sekla sakņu sistēma. Dārzā dobēs un apstādījumos augošajām vasaras puķēm nepieciešama regulāra un pamatīga laistīšana, pēc iespējas dziļāk samitrinot augsni, tāpēc tās laista reti, bet bagātīgi. Savukārt podos, kastēs un traukos augošās vasaras puķes, lai uzturētu substrātu vienmērīgi mitru, laista bieži – katru dienu, dažreiz pat divreiz dienā. Tomēr nevajag arī pārspīlēt un puķes pārlaistīt – augsnei jābūt mitrai ne slapjai.

Vasaras puķēm, lai tās veidotu bagātīgu lapojumu un krāšņus ziedus, nepieciešams daudz barības vielu. Vajadzīga ne tikai barības vielām bagata augsne, bet arī papildmēslošana vismaz reizi nedēļā. Pie tam atšķirībā no augiem, kas aug dobēs, puķēm podos un kastēs jānodrošina pietiekams substrata daudzums (pods nedrīkst būt pārāk mazs) un tās vēlams mēslot katrā laistīšanas reizē ar vāju (0,1 – 0,15 %) barības šķīdumu.  Tagad veikalos ir pieejams plašs vasaras puķēm paredzēts minerālmēslojumu klāsts ar norādījumiem kā tie lietojami, tā kā papildmēslošanai problēmas neavajadzētu sagaādāt. Galvenais atcerēties to izdarīt.

Ir tikai dažas vasaras puķes, kurām, lai nodrošinātu nepārtrauktu ziedēšanu nav nepieciešams nolasīt noziedējušos ziedus. Pārējām visām, lai tās ziedētu, noziedējušie ziedi jānolasa, citādi puķe uzskatīs, ka daļa darba izdarīts un noņemsies turpmāk ar sēklu briedināšanu, par ziedēšanu pilnībā aizmirstot. Šis ir vislaikietilpīgākais, viskaitinošākais un piņķerīgākais darbs vasaras puķu kopšanā, taču diemžēl bez tāpie izcila rezultāta netikt.

Tāpat kā citiem dārza augiem, arī vasaras puķēm ir savi kaitēkļi un slimības, kas parādās karstās un sausās vai mitrās un aukstās vasarās, taču pārsvarā slimības un kaitēkļi skar nepareizi koptus un mēslotus augus, kuriem visbiežāk jāsastopas ar laputu invāziju un miltrasu.  Ja katru dienu rūpēsieties par saviem augiem, slimības un kaitēkļus pamanīsiet savalaicīgi, kad no tiem varēs viegli atbrīvoties.

Vasaras puķu audzēšana ir laikietilpīgs pasākums. Mazāk rūpes prasīs dobēs iestādītās vasaras puķes, savukārt izvēloties dekoratīvās kompozīcijas traukos, jārēķinās ar to, ka puķēm būs jāvelta katru dienu vismaz no15 minūtēm līdz vienai stundai, atkarībā no puķu daudzuma.  Laistīšana, mēslošana, veco ziedu nolasīšana prasa laiku un uzmanību. Var protams  rūpes samazināt līdz minimumam un kādu dienu arī par tām aizmirst, bet tikai tad nav jabrīnās, ka puķes nezied vai uz tām parādās kaitēkļi un slimības. Savukārt rūpīgi koptas vasaras puķes vienmēr attalgos kopēju ar skaistu ziedēšanu, un skaistas vasaras puķu kompozījas visas vasaras garumā ir apliecinājums dārznieka varēšanai un profesionalitātei.