Zilais pavasara mākonītis - vizbulītes.

Austrumos uzlēcošās saules zemē – Japānā puķu kolekcināriem un selekcionāriem sirdī ir iekritusi sīka pavasara puķīte – vizbulīte. Tiesa gan īpašu apzīmējumu aizrautībai ar jaunu vizbulīšu škirņu selekciju neviens nav izdomājis, taču kopš pāgājušā gadsimta 80 gadiem japāņi ar neatslābstošu interesi mēģina radīt arvien jaunas vizbulīšu šķirnes. Katru gadu Japānā notiek vizbulīšu izstādes, bet atsevišķu kultivāru stādu cenas tirgū sasniedz pat vairākus tūkstošus ASV dollāru par stādu. 

Zilajai vizbulītei ir vairākas varietātes. 

‪Lai kur tās arī neaugtu ir grūti pretoties vizbulīšu vienkāršajam skaistumam un neuzbāzīgajām šarmam.  Eiropas zilo vizbulīšu varietāšu ziediem vairāk raksturīgas zilās  nokrāsās. Tās notālēm atgādina pavasara debesu zilo toni, un pavasarī, kad koki vēl kaili, tās aulainās dienās kā mazi mākonīši rada dzīvīgumu mežā. Amerikā sausajos mežos, koku piekājēs biežāk atrodamas rozā nokrāsas, lavandas zilos pasteļtoņos vai baltā  tērpušās vizbulītes. ‬‬

Taču visvairāk nokrāsu un dažādu formu vizbulītes pagājušā gadsimta otrajā pusē tika atrastas tieši Japānā, kalnos, kas ieskauj Niigato pilsētu. Jāpānā savvaļā sastopamā lielā pildīto un puspildīto formu dažādība iespējams ir viens no iemesliem, kāpēc tieši Japānā un nevis Rietumeiropā vai Amerikā ir tik liela aizraušanās ar vizbulīšu selekciju. Japānas vizbulīšu šķirņu daudzveidība ir neiedomājama. Paši japāņi ir izdalījuši deviņās dažādas vizbulīšu ziedu formas, un to krāsu variācijas ietver zaļu, baltu, dažādu toņu rozā, sarkano, purpura violeto, no gaiši līdz tumši zilam.  Japāņi vizbulītes devē par Yukiwarisou, kas nozīmē “augs, kas salauž sniegu”.

Lielā interese par vizbulītēm diemžēl ir samazinājusi savvaļā augošo augu skaitu. Dažviet tās ir iekļautas aizsargājamo augu sarakstā. Taču neskatoties uz to, starp savvaļā augošajām vizbulītēm, joprojām atrodamas interesantas formas vai krāsas augi. Arī Latvijā ir selekcionāri un kolekcionāri, kas dabā atrod un pavairo interesantas formas vizbulītes.

Vizbulītēm puķu mīlētāju vidū ir grūti audzējamu ziedu reputācija, taču tas gluži neatbilst patiesībai. Vizbulītes nav no tiem augiem, kas ir viegli un ātri ir pavairojamas, un aug tās lēnām, taču Latvijas zilā vizbulīte un tās formas īpašas problēmas audzēšanas ziņā nerada. Ja vien  tās tiks iestādītas lapu koku pavēnī, trūdvielām bagātā, labi drēnētā augsnē. Arī Transilvānijas vizbulīte Latvijā jūtas labi. Domājams arī  Amerikas vizbulīte (Hepatica acutiloba) pie mums varētu augt gluži labi. Taču ārkārtīgi skaisto arzemnieču - Japānas vizbulīšu  Hepatica nobilis var. japonica audzēšana Latvijā gan varētu būt problemātiska. Cietviet Eiropā tās audzē tā saucamajās alpu mājas, kas patiesībā ir neapkurināma siltumnīca, kur iekārtots akmeņdārzs.  Tas tapēc, ka Japānas vizbulīte nav tik ziemcietīga kā mūsējas un ziemā var izturēt ne vairāk kā – 10° C.

Savu nosaukumu Hepatica (no grieķu val. hepar - aknas), vizbulītes ieguva no trīsdaivainās lapu formas, kas nedaudz līdzinās cilvēka aknām. Agrāk cilvēki bija pārliecināti, ka tām piemīt arī ārstniecisks efekts, un tās tika izmantotas, lai ārstētu aknu un nieru darbības traucējumus un apturētu asiņošanu. Mūsdienās ir noskaidrojies, ka lielās devās vizbulītes ir indīgas. 

Saskaņā ar senu Apalaču indiāņu leģendu, meitene var iegūt jaunekļa mīlestību apbārstot viņa apģērbu ar pulveri, kas pagatavots no virs uguns izžāvētām vizbulīšu lapām. 

Noderīgas vizbulītes bija lauku darbu plānošanai. Agrāk, kad meterioloģiskā dienesta vēl nebija, zemnieki zināja, ka tad, ja zied vizbulītes, drīz būs jāsāk sēšana un stādīšana.