Sniegpulkstenītes

Grūti iedomāties, ka sīkas savvaļas puķītes varētu būt tik pievilcīgas un izraisīt tādu interesi, ka tā jau robežojas ar zināmu māniju. Rozes, lilijas – karaliskas puķes, taču neviena no tām nav varējusi tik ļoti pārņemt puķu kolekcionāru un selekcionāru prātus, lai izpelnītos tādas mīlestības apzīmējumu, kā fīlija (φιλία – sengrieķu val.). Bet sniegpulkstenītes ir. Un pat populārajā interneta uzziņu vietnē Wikipēdija ir iekļauts vārda Galanthophile (no Galanthus – sniegpulkstenītes nosaukums latīņu valodā un  phile –  sengrieķu vārda philos – mīlestība) skaidrojums. 

Galantofīls ir aizrautīgs sniegpulkstenīšu kolekcionārs, galantofīlija – mīlestība pret sniegpulkstenītēm. Un, lai nu kur, bet Apvienotājā Karalistē ar to ir pārņemts ne viens vien kolekcionārs. Paši briti par šo dīvaino kaislību dažkārt ironizē, sauc to par “sniegpulkstenīšu māniju” un salīdzina ar holandiešu “tulpju trakumu” 17. gadsimtā. 

Kad īsti baltā sniegpulkstenīte parādījusies Latvijā, nav zināms, taču pie mums visplašāk sastopamā ir viena no visvecākajām un zināmākajām G. nivalis šķirnēm ‘Flore Pleno’.

Galanthus nivalis ‘Flore Pleno’ 

Lielbritānijā aizrautība ar sniegpulkstenītēm sākas 19. gs. vidū, kad  no vietām, kur tās auga savvaļā, baltie ziediņi nonāca bagātnieku dārzos. Daļa mazo ziediņu sīpolu Lielbritānijā ieradās kopā ar kareivjiem, kas atgriezās no Krimas kara, daļu Dienvideiropā no zemes izplēsa Nīderlandes sīpolpuķu tirgotāji. Kaislības ap sniegbaltajiem ziediņiem tolaik daudz neatšķīras no mūsdienām. Retākie sīpoli maksāja gandrīz tikpat, cik vienkāršs cilvēks varēja nopelnīt mēnesī.  Arī šodien retāk sastopamie sīpoli maksā vairākus simtus mārciņu. piemēram, Nīderlandē atrastās sniegpulkstenītes ar zaļām ziedlapiņām Galanthus ‘Green Tear’ sīpolu var iegādāties par 250 britu mārciņām, bet  2012. gadā Galanthus woronowii ‘Elizabeth Harrison’ dzeltenā sniegpulkstenītes forma no Skotijas Ebay izsolē tika pārdota par 725 mārciņām. Sniegpulkstenīšu kolekcionāru īpašumos Lielbritānijā ir sastopami vairāki simti dažādu sniegpulkstenīšu škirņu variāciju, kuru savstarpējās atšķirības dažkārt nav pat pamanāmas ar neapbruņotu aci. Katru gadu Lielbritānijā februārī notiek neskaitāmi šovi un sniegpulkstenītēm veltīti pasākumi, bet viens no lielākajiem galantofīlu pasākumiem notiek Vācijā, februāra pēdējās dienās. Aizraušanās ar sniegpulkstenītēm mūsdienās ir novedusi pie tā, ka tās aizsargā CITIES konvencija, kas radīta īpaši apdraudētu dzīvnieku un augu aizsardzībai pasaulē.

Pavisam pasaulē ir 20 savvaļas sniegpulkstenīšu sugu, bet to kultivētās formas un šķirnes pārsniedz 2 tūkstošus. Latvijā dārzos visvairāk audzētā ir sniegbaltā sniegpulkstenīte (Galanthus nivalis). Viena no skaistākajām šķirnēm ir ‘Magnet’. Ar zaļiem plankumiem uz ziedlapiņām lepojas šķirnes ‘Viridapice’ un ‘Virescens’. Agri ziedoša, ar garākiem ziedkātiem un skaistu lielu ziedu ir 19.gs izveidotā šķirne ‘Atkinsii’. 

Latvijā audzē arī krokaino sniegpulkstenīti (Galanthus plicatus), kas ir robustāka un ar lielākiem ziediem. Tai ir skaistas dzeltenās formas šķirnes  ‘Wendy’s Gold’ un ‘Primrose Warburg’, oriģināla ar īpatnējas formas ziedlapiņām ar zaļu plankumu ir šķirne ‘Trym’ (‘Trymming’), tai nedaudz līdzinās ‘Greenfinch’. Edvarda Augusta Bovla (Edward Augustus Bowles) - viena no zināmākajiem galantofīliem vārdā nosauktas divas krokainās sniegpulkstenītes šķirnes. Šķirne ‘Augustus’ ir ar lieliem pērlēm līdzīgiem ziediem un ar interensantu audumam līdzīgu ziedlapiņu tekstūru un sudrabainu dzīslojumu zaļajās lapās. Savukārt šķirne ‘E. A. Bowles’ 2004. gadā tika atrasta slavenā kolekcionāra Mideltonas nama (Myddelton House) dārzā.  Tā ir reta un skaista šķirne ar sešām vienāda garuma tīri baltām ziedlapiņām, pilnīgi atšķirīga no tradicionālās sniegpulkstenīšu ziedu formas. Pieprasīta un dārga šķirne.

Šķirņu ziņā visbagātākā un šķiet arī Lielbritānijā vispieprasītākā suga, kas savvaļā aug Turcijā, ir Elvesa sniegpulkstenīte (Galanthus elwesii). Tā nosaukta britu botāniķa, entomologa, kolekcionāra un ceļotāja Henrija Elvesa (Henry John Elwes) vārdā. Viena no interesentākajām Elvesa sniegpulkstenītes šķirnēm, ko pagājušā gadsimta 90 – tajos gados atklāja viena no britu galantofīlēm Margarita Ovena (Margaret Owen), ir nosaukta viņas vīra vārdā ‘Godfrey Owen’. Tai ir simetriski sakārtotas sešas iekšējās un sešās ārējās ziedlapiņas, kaut parasti sniegpulkstenītēm ir trīs un trīs ziedlapiņas.

Viena no lielākajām sniegpulkstenītēm, kas savvaļā aug Kaukāza kalnos, ir platlapu sniegpulkstenīte (Galanthus platyphyllus). Tā ir viena no retājām sniegpulkstenītēm, kas labi aug arī pilnā saules apgaismojumā. Bet visagrāk ziedošā sniegpulkstenīte ir karalienes Olgas sniegpulkstenīte (Galanthus reginae-olgae), kas savvaļā atrodama Peloponesā Grieķijā, un tur uzzied jau oktobrī.

Arī sniegpulkstenītes nosaukuma Galanthus  izcelsme meklējama Grieķijā un tas nozīmē pienabalta puķe. Iespējams, ka to savulaik savā poēmā par Odiseju aprakstījis Homērs, kā augu, kas, izrauts no zemes, var būt bīstams mirstīgajiem, bet ne dieviem, un spēja pasargāt Odiseju no Kirkes zintīm. Šodien ir zināms, ka vielas, ko satur sniegpulkstenītes nelielās devās var palīdzēt Alcheimera slimības ārstēšanā agrīnā stadijā, bet lielās devās sniegpulkstenītes ir indīgas.

Iespējams, ka par sniegpulkstenītes ārstnieciskajām īpašībām viduslaikos zināja arī mūki. Tas izskaidrotu lielās sniegpulkstenīšu audzes pie senākajiem klosteriem. Bet varbūt tas liecina par šo ziedu lielo nozīmi baznīcas svētkos 2. februārī – Sveču dienā. Nav grūti iedomāties cik ļoti sniegbaltie ziediņi atdzīvināja svētkus drūmajā pelēkajā februāra dienā, ienesot gaišumu baznīcā un apburot skatītājus.  Sniegpulkstenītes bija nevainības un šķīstības simbols - Sveču dienas baltie zvaniņi.

Sena kristiešu leģenda vēsta, ka brīdī, kad Ieva un Ādams tika izdzīti no Paradīzes, bija tik nejauks laiks, ka sniegputenī zeme ar debesīm griezās kopā. Kad Ieva bija zaudējusi jebkādas cerības, enģeļi apžēlojās par to un dažas no sniegpārsliņām pārvērta par sniepulkstenītēm, kas nu kļuva par cerību simbolu. Savukārt tautas nostāsti vēsta, ka sniegpulkstenītes ir izaugušas no Pavasara asins lāsēm, kas nopilējušas zemē pēc viņa kārtējās cīņas ar Ziemu.

Lai kas arī nebūtu pielicis savu roku šo ziedu radīšanā un izplatīšanā – Dievs vai enģeļi, galantomāni vai holandieši, šo ziediņu parādīšanās dārzā viennozīmīgi ir apliecinājums patiesībai – pēc ziemas vienmēr nāk pavasaris. Un, ja uzmanīgi ieklausās, var dzirdēt, kā baltie zvaniņi modina no ziemas miega.