Augļu koku kaļķošana.

Ziemas otrajā pusē, saglabājoties zemai gaisa temperatūrai, debesis daudz biežāk ir skaidras un spīd saule. Dienā saules siltuma ietekmē augu virszemes daļas sasilst, bet vakaros un naktīs, kad gaisa temperatūra noslīd zem nulles, strauji atdziest. Tuvojoties pavasarim, krasās temperatūras svārstības rada nelabvēlīgus apstākļus augiem. Šo apstākļu ietekmē augus apdraud fizioloģiskais sausums, saules apdegumi, kuras rezultāts mizas plaisāšana.

Mizas bojājumi – mizas atlupumi un plaisas, ziemā rodas mizai atdziestot straujāk kā koksnei. Atdziestot, miza saraujas ātrāk, tāpēc pārplīst un atlūp. Bojātās vietas (pat mikroplaisiņas) ir lavēlīga vide, kur iemitināties slimību ierosinātājiem – baktērijām, patogēnām sēnēm un kaitēkļiem. Stumbru bojājumi veicina trupes, iedegu un vēža attīstību.

No mizas plaisāšanas jāsargā jauni koki un koku sugas ar plānu mizu, jo sevišķi visi augļu koki. Dekoratīvos kokus no saules staru iedarbības pasargā noēnošana ar egļu, priežu zariem, agroplēvi u.c. elpojošiem materiāliem vai koka stumbra aptīšana ar salmiem, niedrēm, veciem audumiem, papīriem, auduma maisiem, priežu vai egļu zariem. Koku stumbru aptīšanu vislabāk veikt jau novembrī. Tas pasargās kokus ne tikai sala, bet arī no grauzējiem. Savukārt noēnošanai optimālākais laiks ir janvāra beigas – februāra sākums.

Augļu koku stumbru aizsardzībai tagad bieži izmanto mūsdienīgas metodes un materiālus – īpašas caurules, sietus vai tīklus, kas paredzētas jauno kociņu un krūmu aizsardzībai no sala un grauzējiem, vai stumbru nosegšanu ar niedrēm, egļu zariem. Tomēr joprojām tiek izmantota arī vispārzināma un tradicionālāka metode – augļu koku stumbru balsināšana vai kaļkošana.

Kaļķošanu jāveic vēlu rudenī (novembrī, decembrī pēc sala iestāšanās). Agri pavasarī var atjaunot kaļķojuma klājumu uz stumbra. Vēlāk šim darbam ir tikai dekoratīvs vai arī padarīta darba sajūtas efekts, jo saule tad jau savus posta darbus būs izdarījusi. Kaļkošanu veic sausā laikā, vislabāk saulainas dienas vidū. Galvenais, lai tai brīdī nav nokrišņu un stumbri paspēj apžūt.

Kaļķo visus augļu kokus, īpaši varīgākos – aprikozes, saldos ķiršus, plūmes. Var nekaļķot augļu kokus uz maza auguma potcelmiem, t.sk. komercdārzos, ja vien tie stādīti un veidoti tā, lai koki viens otru noēnotu, un kurus no saules dienvidrietumu pusē sargā balsts.

Gatavu kaļķojamo materiālu ir iespējams iegādāties dārzkopības veikalos, bet var arī pagatavot to pašrocīgi. Pāris ābeļu kaļķošanai piemājas darzā izmanto krītu vai kaļķa emulsiju. Ja ir bažas par vēža izplatību vai augļu dārzs ir visai paliels kaļķojamo materiālu gatavo no svaigi dzēsta kaļķa un vara vitriola. Vispirms sagatavo kaļķa emulsiju, 2 – 3 kg nedzēsto kaļķu pievienojot 3 l ūdens. Pēc tam 300g vara vitriola izšķīdina nelielā siltā ūdens daudzumā un to atšākida pievienojot vēl 7l ūdens. Pastāvīgi maisot, vara vitriola šķīdumu ar mazu strūklu lej pie kaļķu piena (ne otrādi!).

Pirms kaļķošanas vecākiem augļu  kokiem no stumbriem ar birsti uzmanīgi notīra atmirušo mizu, sūnas un ķērpjus. Tas vislabāk darāms rudenī pēc lapu nobiršanas, kad vecā miza lietū atmikusi. Ja ir kādi stumbra bojājumi, tos iztīra un apstrādā ar Lerānu. Sagatavoto kaļķojamo maisījumu ar platu un biezu otu vairākās kārtās klāj  uz stumbriem, resnākiem zariem, žāklēm un sazarojumu vietām  pusotra metra augstumā virs zemes. Ja balsināšanai izmanto smidzināmo aparātu, kuram šim nolūkam ir paredzētas sprauslas (rupjiem pilieniem), tad balsināšanu atkārto vairākas reizes, lai baltais slānis būtu pietiekami biezs un noturīgs. Veicot kaļķošanas darbus jāvelk  aizsargapģērbs, jālieto darba cimdi un respirators. Ja maisījumam pievienots vara vitriols, jābūt sevišķi uzmanīgiem, jo tas ir toksisks.

Ja tomēr neesat paspējuši veikt pasākumus koku stumbru aizsardzībai, un tiek konstatēti saules apdeguma radīti bojājumi, miza spalaisājusi, šīm brūcēm uz stumbra nedrīkst ļaut iežūt. Šim nolūkam izmantojams potvaskas. Ja vēlaties pasargāt stumbrus no vēžu un iedegu ierosinātāju bojājumiem, pirms ziežat potvasku brūces var apstrādāt ar lerānu. Šādām brūcēm, atlekušai mizai nedrīkst ļaut iežūt, pretējā gadījumā bojājumi būs neatgriezeniski.