Dārzkopja decembris
Pats dārzkopis ziemā pārziemo zem stikla, apkurinātā telpā, ieracis līdz kaklam nevis skujās vai mēslos, bet dārzkopības cenrāžos un prospektos, grāmatās un brošūrās, no kurām uzzina,
1) ka visvērtīgākās, vispateicīgākās un tāpēc visnepieciešamākās puķes ir tieši tās, kuru viņa dārziņā pagaidām nav;
2) ka viss, kas dārziņā atrodas, ir “diezgan vārīgs” un “viegli izsalstošs”, turklāt viņš iestādījis blakus vienā dobē “mitruma mīlošus augus” un “no mitruma sargājamus augus” un tie, ko viņš ar īpašu rūpību izstādījis vispilnīgākajā saulē, prasa “pilnīgu ēnu” – un otrādi;
3) ka pastāv trīssimt septiņdesmit un pat vēl vairāk puķu, kuras “pelna sevišķu vērību” un “kuru nedrīkst trūkt nevienā dārzā” vai kuras vismaz ir “pilnīgi jauna un apbrīnojama varietāte, kas ar savām īpašībām tālu pārsniedz visu līdz šim izaudzēto”.