Dārzkopja marts

Karels Čapeks

Ja mēs atbilstoši patiesībai un senām tradīcijām attēlotu dārzkopja martu, tad vispirms būtu noteikti jāizšķir: kas dārzkopim darāms un ko viņš grib darīt, un ko viņš īstenībā dara, nespēdams izdarīt vairāk. 

Ko viņš dedzīgi un alkatīgi grib, tas ir skaidrs kā diena: viņš grib novākt skujas un atsegt dobes, rakt, mēslot, rijolēt, kaplēt, pārrakt, irdināt, grābt, nolīdzināt, laistīt, pavairot, gādāt spraudeņus, apgraizīt, dēstīt, pārstādīt, piesiet, apsmidzināt, dot virsmēslojumu, ravēt, piestādīt klāt, sēt, tīrīt, apcirpt, dzīt projām zvirbuļus un melnos strazdus, ostīt zemi, čakarēt ar pirkstu nezāļu saknes ārā, jūsmot par ziedošajām sniegpulkstenītēm, slaucīt sviedrus, atliekt muguru, ēst kā badā un dzert kā izslāpis, iekrist gultā ar visu lāpstu un celties augšā reizē ar cīruļiem, slavināt sauli un debesu rasiņu, taustīt tvirtos pumpurus, iedzīvoties pirmajās pavasara tulznās un varžacīs – vispār dzīvot plašu, pavasarīgu un trauksmainu dārzkopja dzīvi.

Īstenībā viņš lādas, ka zeme vai nu vēl līdz šim vai par jaunu sasalusi, ārdās pa māju kā sagūstīts lauva krātiņā, ka viņam dārzs atkal piesnidzis pilns, sēž iesnains pie pavarda, negribīgi velkas pie zobārsta, pilda tiesas piesēdētāja pienākumus, uzņem viesos krustmāti, mazdēlu vai “nolāpīto” vecmāmuļu, vispār laiž zudumā dienu pēc dienas, mocīdamies ar visādām likstām, likteņa triecieniem, darīšanām un traucēkļiem, kuri, kā par spīti, piemeklē viņu tieši martā, jo kā zināms, “marts ir vislabākais mēnesis dārza sagatavošanai pavasarim”.